Esam katoļu ģimene no Ikšķiles, svētīti ar četriem bērniem. Laulībā dzīvojam kopš 2001. gada. Savu kristīgo ceļu – tā no sirds – sākām laikā, kad domājām par mūsu vecākās, nu jau deviņgadīgās, meitas, kristīšanu.

Kopdzīves sākumā maldījāmies savās nesakārtotajās vēlmēs. Būvējām sapņus uz nestabiliem pamatiem. Dzīvojām no nedēļas nogales uz nedēļas nogali – lai dotos uz klubu, kārtīgi "iztrakotos", "aizmirstos". Sākumā kopā, vēlāk jau arī atsevišķi. Meklējām iespēju aizpildīt "caurumu", kas bija dvēselē, taču "caurums" neaizpildījās. Vēlāk sekoja cerība būvēt laimi uz veiksmīgas karjeras pamata, kas saikni starp mums vēl vairāk novājināja.

Kaut cik turējāmies kopā tāpēc, ka arvien centāmies izlīgt un būt draugi tā, kā pratām. Tomēr attiecības kļuva bīstami trauslas.

Pienāca kritiskais brīdis, viss aizgājis pārāk tālu. Meklējām palīdzību, un Dievs, kas respektēja mūsu brīvību un izvēles, steidzās pie mums.

Līdz ar bērniem mūsu ģimenē ienāca jauna cerība. Meklējot viņiem to labāko, vēloties pasargāt no savas sāpīgās pieredzes, sākās atbilžu meklējumi. "Kas mēs esam, un ko mēs te darām? Kāpēc?" Kad beidzot atsaucāmies uz Jēzus aicinājumu, atbildes meklējām ar Viņu un Viņā. Dievs mūs veda solīti pa solītim kā mīlošs Tētis, ļāva kļūdīties un mācīties, nepārmetot, gādājot par katru sīkumu, rūpējoties, lai augam ticībā un mīlestībā.

Kānas sesijā nokļuvām brīnumainā veidā, jo tajā zīmīgajā svētdienā 2013. gada vasarā ciemojāmies Saldū un Svēto Misi apmeklējām tur. Tās laikā uzzinājām par Kānas sesiju, kas sākās tieši tajā dienā. Dzirdējām arī līdzību par kariem, kas sākas ģimenē – ja būtu veselas ģimenes, nebūtu karu.

Mūsu ģimenē karu netrūka, viens dažkārt iejutās spridzinātāja lomā, otrs tupēja ierakumos...

It kā joks – taču īstenībā tajā, kas ģimenēs notiek un ko cilvēki piedzīvo, nekā smieklīga nav. Tā kā mums abiem toreiz bija atvaļinājums, mēs saskatījāmies – un tālāko nokārtoja pats Kungs!

Pēcpusdienā pieteicāmies uz nedēļu garo Kānas sesiju. Mums nebija līdzi gandrīz nekādu mantu, pat ne telefonlādētāju, kur nu vēl svētku drēbju! Tik vien kā daži pamperi mazākajam bērnam... Taču šajā nedēļā mums netrūka pilnīgi nekā! Pateicība Dievam!

Tas bija kā lēciens nezināmajā. Mūs iedvesmoja ticība, ka Pats Dievs mūs tur ielicis. Pirmajās dienās savā augstprātībā vēl domājām: "Kāpēc Dievs mūs te ieaicināja? Esam tik daudz piedzīvojuši, laikam esam vajadzīgi citiem..."

Bijām tik ļoti sakoncentrējušies uz vēlmi palīdzēt, glābt, ietekmēt pasauli... Taču bijām palaiduši garām kaut ko būtisku. Glābējs ir Viņš, nevis mēs!

Un – oooiii! – cik ļoti Viņš ir vajadzīgs mums pašiem! To Dievs mums atklāja trešajā dienā.

EGMONTS: “Es sapratu, ka man jāpastāsta savai otrajai pusei tas, par ko gadiem ilgi neesmu uzdrošinājies pat iepīkstēties, lai gan sirdsapziņa mani plosīja. Lienei nebija viegli to uzklausīt. Vienlaikus tas bija atbrīvojoši mums abiem – it kā smags, milzīgs akmens būtu novelts no sirds."

Izlīgums, piedošana un patiesa atkalsatikšanās – tas bija mans lielākais ieguvums Kānas vasaras sesijā.

Bruka neredzamie mūri, kurus agrāk savā spēkā nojaukt nespējām. Piedzīvojām lielu mīlestību, mieru un pacilājošu prieku, ļaujoties Svētā Gara rekonstrukcijas darbam mūsu laulībā. Tas bija Jēzus vīns, ko tur piedzīvojām caur piedošanu gan asarās, gan dziļā priekā, atkal satiekoties vienam ar otru. 

LIENE: “Jau pirms Kānas biju dzirdējusi, ka kristieša hierarhijā pirmajā vietā ir Dievs, tad laulātais, tad bērni, pēc tam darbs un visa pārējā dzīve. Ieskatoties sevī, uzdevu jautājumu: “Vai patiešām, vai REĀLI manā DZĪVĒ šīs prioritātes ir sakārtotas tieši šādā secībā?”

Konstatēju, ka tur ir pilnīgs kiš-miš ar rozīnēm! Mētājos savā haosā, mēģinot visu izdarīt perfekti, un nesapratu, kāpēc Dievs nedara tā, kā MAN vajag…

Sekoja vienkārša, godīga lūgšana: "Dievs, es to nespēju mainīt, bet Tu spēj! Lūdzu, maini Tu to! Ieliec Tu manī Savu kārtību!" 

Mēs lūdzām par patiesu vienotību starp mums, un Dievs šo gadu laikā acīmredzami kārtoja visas mūsu ģimenes lietas, sākot no attiecībām ar Viņu, tad pārī, ar bērniem un beidzot ar darba lietām, skološanos un visu citu. 

EGMONTS: “Dievs man ir kļuvis daudz tuvāks un saprotamāks. Viņš patiešām ir mans Debesu Tēvs, kurš man dod padomu jebkurā jautājumā. Viņā es rodu mieru stresa pilnajā pasaulē. Esmu sācis regulāri, iedziļinoties lasīt Svētos Rakstus, lūgšana ir kļuvusi par daļu no manas ikdienas. Manas attiecības ar sievu ir pavisam citā kvalitātē. Es pilnībā uzņemos atbildību par ģimeni un mums svarīgo vērtību ieaudzināšanu bērnos, par viņu skološanu. Man patīk slavēt Dievu. Es svētīju autobraucējus, kas “lien” priekšā, bet vēl mācos viņus palaist ar prieku. Es gūstu prieku, kalpojot citiem. Esmu atbrīvojies no kaitīgiem ieradumiem – smēķēšanas, alkohola. Ar Dievu tas bija tik viegli un – ticu – arī paliekoši. Dievs ir ļoti, ļoti labs! Soli pa solim, saudzīgi, bez spiediena un steigas, Viņš manī ir veicis daudz pārmaiņu.”

LIENE: “Strādājot teātrī, ar vislabākajiem nodomiem biju nodevusies tam, lai caur mākslas darbu, caur savu tēlu aizkustinātu cilvēku sirdis, uzdotu jautājumus, aicinātu domāt… Cerībā, ka kādam tas patīk, ir vajadzīgs, dara pasauli labāku. Tomēr nepameta izjūta, ka manas pūles ir nieks un īstenībā nevienam no tā ne silts, ne auksts. Jutos sašķelta, darbam atdevu ļoti daudz. Tikmēr mani bērni auga, bet es nebiju ar viņiem. Atceros, kā apzināti mēģināju sevi iekšēji nodalīt no bērniem, lai nebūtu tik sāpīgi āķēt no sevis nost mazās rociņas, kad rītos skrēju uz darbu. Mēģināju atrisināt man neatrisināmās pasaules problēmas un nespēju atzīt, ka patiesībā man viss jau ir dots, man ir, par ko slavēt Dievu, par ko Viņam pateikties. Ka vienīgā, kurai te jāmainās, esmu es pati. Mans galvenais brīnišķais mākslas darbs ir mājās un šobrīd gaida tieši mani.”
 
Pirmā Kānas gada beigās piedzīvoju sāpīgu tuva cilvēka zaudējumu, kas lika izvērtēt prioritātes. Dievs bija tuvu, deva spēku tumsas brīžos un veda dziļumā no Rakstu vietas uz Rakstu vietu, no lūgšanas uz lūgšanu, no notikuma uz notikumu, atverot acis, solīti pa solītim meistarojot “iekšējo” cilvēku. Viņš parādīja mums, ka ir dzīvs Dievs, reāls, klātesošs, mīlošs, uzticams! Viņš ļāva ieskatīties un atšķirt svarīgo no vēl svarīgākā, aicināja to izvēlēties un palikt uzticīgiem.

Es ieraudzīju, cik bagāta esmu, cik mīlēta un cik ļoti man jāglabā, kas mīļš un dārgs.

Un tas viss nāca no Jēzus mīlošās, pazemīgās, žēlsirdīgās sirds! Viss gods un slava Viņam!

Man tika dāvāta mīlestība, vēlme mācīties no jauna iemīlēt sevi un tuvāko, drosme spert soļus, kas bija pretrunā ar manu prātu, bet saskaņā ar manu sirdi, brāļu un māsu atbalsts un lūgšanas, kas tik ļoti sildīja un pat karsēja tā, ka no mīlestības plūda asaru upes. Jēzus kļuva mans Skolotājs. Es ieraudzīju, cik dažādus Dievs mūs ir radījis, mācījos pieņemt un pateikties par šo dažādību, par to, cik skaisti Viņš mūs visus apvieno! 

Laulībā atklāju, ka nemaz nevēlos konkurēt par varu ar savu vīru, ka man patīk ļaut, lai viņš pieņem lēmumus. Protams, svarīgs ir dialogs un kopīga lūgšana. Es atklāju sevī ilgas būt sievišķīgai, atļaut sev būt sievietei, kādu Dievs mani ir radījis.”

Mēs ieaicinājām Jēzu savās mājās un ļoti ilgojamies, lai Viņš te paliktu vienmēr. Ikdienas lūgšana ģimenē sākumā šķita kaut kas nereāli pārspīlēts, bet pamazām no apzinātas izvēles kļuva par dabisku vajadzību, jo Dievs ir uzticams un dzīve Viņā – piepildīta! Dievs aicināja atteikties no steigas, dzinēja un fabrikas gara, jo tas mūs bija padarījis neuzmanīgus vienam pret otru. Mūsu sirds aicinājums ir uzticēties Dievam, kam pieder mūžība un viss pasaules laiks.

Kānas sesija mums ir vieta, kur atkal sastapām viens otru. Apstāšanās un sastapšanās vieta – ar sevi, ar Dievu, ar tuvāko.

Vieta, kur mācījāmies un turpinām mācīties to izvēlēties un saglabāt ikdienā. Nekas no tā, ko saņēmām, nav mūsu nopelns, tikai DIEVA ŽĒLASTĪBA. Pēc kādām fantastiskām Kānas rekolekcijām kapelā uz palodzes atradām kartīti ar nezināma autora vārdiem, kas arī šodien mūs iedvesmo: "LABĀKAIS NEKAD NAV AIZ MUMS, BET GAN MUMS PRIEKŠĀ!"

 

 

PIETEIKTIES VASARAS SESIJAI ŠEIT ⇒